Ēka Alberta ielā 13 ir viens no ievērojamākajiem Rīgas jūgendstila pieminekļiem. Jūgendstils bija 19.gadsimta nogales un 20.gadsimta sākuma stils, kas aptvēra visas vizuālās mākslas. Arhitektūrā tas ienāca ar jaunu radošo metodi – kā mākslinieciski izteiksmīgi un skaisti veidot praktiski un ērti izplānotu celtni.
Dekoratīviem elementiem bija pakārtota nozīme, taču jūgendstils neatteicās arī no tiem. Jūgendstila attīstības sākuma posmā vairāki arhitekti tā būtību saskatīja vienīgi efektīgajos ornamentos, ēku fasādes veidojot iepriekšējam – eklektisma stilam raksturīgajā vienmērīgi ritmiskajā, sasīcinātajā kompozīcijā, bet vēsturisko stilu arhitektoniskā dekora vietā dāsni lietojot jaunmodīgās jūgendstila dekoratīvās formas. Visai raksturīgi bija stilizēti augu motīvi, smejošas, kliedzošas vai melanholiski dziļdomīgas maskas, skulpturāli tēli, viļņaini locītu līniju mudžekļi vai gluži vienkāršas ģeometriskas figūras – viss, kas simbolizēja laikmeta noskaņām bagāto, saspriegto garu un attīstības straujumu.
Šādā eklektiski dekoratīvā jūgendstila manierē veidota arī ēka Alberta ielā 13. Tā bija dzīvojamā ēka, ko uzcēla īstenais valsts padomnieks A.Ļebedinskis 1904.gadā pēc būvinženiera M.Eizenšteina projekta. Tajā pašā laikā šis acīmredzami visai turīgais cilvēks pēc M.Eizenšteina projektiem uzcēla arī dzīvojamos īres namus Alberta ielā 4 (1904) un 6 (1903) un Elizabetes ielā 10B (1903). Visu šo ēku fasādes ir īsta jūgendstila ornamentāli skulpturālo rotājumu uguņošana. Arhitekta radošajai fantāzijai, šķiet, nav bijis robežu.
Būvprojektu īres namam Alberta ielā 13 apstiprināja Rīgas pilsētas būvvaldē 1904.gada 8.jūnijā, bet ap Ziemassvētkiem māja jau bija zem jumta. Tikmēr pilsētas būvinspektors konstatēja, ka tās pamati par 10 collām (25,4 cm) izvirzīti pāri noteiktajai ielas apbūves līnijai, tādējādi Eizenšteins, kā teikts inspektora ziņojumā, “sagrābis apmēram 2 kvadrātasis (vairāk nekā 8 m²) pilsētas zemes”, par ko viņam jāsamaksā pilsētai atlīdzība 100 rubļu apmērā par katru kvadrātasi. Eizenšteins tomēr izvairījās tikties ar būvvaldes pārstāvjiem. 1905.gadā veica ēkas apdares darbus, novembrī to pievienoja pilsētas kanalizācijas tīklam, un 1906.gada 13.janvārī būvinspektors ziņoja, ka ēka uzbūvēta, bet neatbilstoši apstiprinātajam projektam, pārkāpjot apbūves līniju. Savukārt 26.aprīlī izsniegta būvvaldes izziņa, ka ēkas būvdarbi nobeigti “atbilstoši būvnoteikumiem un projektam”.
20. un 30.gados ēkā atradās valsts Politiskā pārvalde, pēc otrā pasaules kara to aizņēma padomju robežsardzes komandantūra, bet 1996.gadā to nopirka Sorosa fonds – Latvija un 1998. gadā uzdāvināja Rīgas Juridiskajai augstskolai. Ēkas atjaunošanas darbus veica būvfirma “Velve”, arhitektu birojs “Sarma un Norde”, kā arī firma ACG (American Construction Group), pilnīgi restaurējot arī visu grezno iekštelpu apdari ar daudzveidīgajiem stuka veidojumiem, sienu gleznojumiem un apmēram 40 keramikas podiņu krāsnīm.
Jānis Krastiņš
